[Man uzdāvināja ziemas balto puķi]
by Amanda AizpurieteMan uzdāvināja ziemas balto puķi
ar visu rūgto dubļu smaržu klāt.
Nu kā man viņu nest uz rāmām mājām,
kur vāzes viz un galds stāv spodri klāts?
Tā dubļu smarža lepnās ziedlapiņas . . .
Stiepj roku asfalts – vienīgais, kuršdrīkst
šo puķi paturēt. Vēl, iepinies man matos,
viens ziedputeksnis smaržo – balts un sīks.
Nak mūsu mājās vakars – mazliet rūgtens
un ļoti tīrs. Ak patiesības trūkst?
Es šoziem atkal varēju būt jauna
un mīlēta. Kā mani mīlat jūs?
[I was given the gift of winter’s white flower]
by Amanda AizpurieteI was given the gift of winter’s white flower
with all the bitter smell of mud attached.
Now how shall I carry it to a peaceful home
where vases glitter and the table is pristinely laid?
That smell of mud in proud blossoms . . .
asphalt reaches for it – the only place permitted
to keep this flower. Still wound into my hair.
One drift of flowers is scented – white and rare.
Evening comes into our house – a little bitter
and very clean. Oh reality is missing?
I could have been this winter, young again
and loved. How do you love me?
translated from Latvian by Inara Cedrins